Kā nodevība maina mūsu sirdi un domāšanu

Viss mainījās tajā pašā brīdī, kad tas, kurš solīja jūs aizsargāt, nodeva jūs. Tās, kurš tā vietā jūs ievainoja. Tas, kurš ļāva citiem cilvēkiem sāpināt jūs.

Jūs ne vienmēr bijāt tāda.

Jūsu ķermenis netika pārklāts ar asām adatām, jūsu sirds nebija sasieta ar dzeloņstiepli… Jūs ne vienmēr bijāt atdalījusies, auksta un nepārtraukti uzmanīga.

Bija laiki, kad jūsu dzīves tēls sastāvēja tikai no pasteļtoņiem … Kad jūsu sirds zināja, kāda mīlestība bija un uzticība burtiski ieplūda katrā kustībā.

Laiki, kad jūsu dienas bija piepildītas ar laimi un nevainību. Kad jūsu spilgtās acis skatījās uz pasauli ar cerību un apbrīnu.

Un tad viss mainījās – pašā brīdī, kad kāds, kuru jūs mīlējāt, nodeva jūs. Kāds, kuram jūs uzticējāties. Kāds, kuram bija jāaizsargā jūs, kurš solīja to darīt. Kāds, kas jūs ievainoja. Kāds, kas ļāva citiem cilvēkiem tev kaitēt.

Maz, kas var salauzt mūsu sirdi tik mazos fragmentos, kā sāpes, ko izraisa nodevība. Šī sāpes ir neticamas, tās izzūd caur krūtīm, izspiež sirdi no tās un nomet to uz zemes.

Un jūs pat nevēlaties to pacelt – nē, jūs vēlaties atstāt to uz zemes, lai asiņotu, līdz tā ir pilnīgi tukša, un jums vairs nav jābauda šī sāpes. Nekad. Bet jūs nevarat. Jūs zināt, ka šī nav iespēja, ka jums jāturpina strādāt. Un jūs pacelsiet sirdi no dubļainās zemes un ieliekat atpakaļ tukšajās krūtīs.

Lasi vēl: Kāpēc Japānā luksofora zaļais signāls tika aizstāts ar – zilu krāsu

Lūk tikai sirds, ko jūs ielikāt atpakaļ, nav tā, kas tā bija agrāk. Tā ir ievainota, saplēsta, pilnīgi pārklāts ar rētām. Tā vairs nemeklē mīlestību – tā vietā tā cenšas sevi aizsargāt no nodevības sāpēm.

Sirdis, kas ir nodota, izmainās uz mūžu.

Ne tikai jūs nevarat atkārtoti uzticēties kādam citam, bet arī jūs sākat skatīties uz katru jaunu cilvēku savā dzīvē ar aizdomām, neuzticību un bailēm. Jūs neuzticaties pasaulei apkārt kā kopumā, kā jūs esat iemācījušies no savas pieredzes. Tā spēj izspiest no jums visu sulu un pēc tam izmest, kā kaut ko nevajadzīgu.